Par vājo vietu! Leiši saka, ka esam viņu vājā vieta! Ja paskatās uz izrādes "vīru" lomām, tad, ko redzam? Jampampiņš no pāķiem, izkāmējis vecpuisis, šiziķis glumais, anonīmais alkāsis, starpgadījums āra jakā. Neviena parstāvja ar vīrišķo, valstisko domāšanu! Un te ir skaidrs, kāpēc Rīgā nav padomju metro! Bet Līgatnē ir Vosa bunkuri!
Dziesmu svētki nevar būt galvenais un vienīgais tautas pamats! Ja nav savas ekonomikas un dabīgā pieauguma, tad tādi svētki ir kā iestrēgšana laikā un telpā!
Paldies. Patika. Kaut kas no katra tēla ir arī manās domās! Ir dejots, dziedāts! Bet ...! Viens tautu dēls ar mani nekrietni izrīkojās! Var dziedāt popu un dejot disko, bet tas nemaina cilvēka būtību! Jāpārstāj izlikties, ka latvieši ir tie, kas atcerās tikai dievturu laikus un mirušo dievus! Kaut kāds mistrojums. Kristieši iet un dzied dievturu dziesmas! Kaut kādas akmens laikmeta atmiņas! Dziesmu svētkiem ir jāmaina saturs un forma. Tagad tie ir kā muzeja leļļu svētki! Pat vairāk! Kāds iedomājas ielikt pa vidu burvjus un raganas! Bīstami!
Paldies! Psiholoģisks trilleris! Baigā bezcerība! Banāli izsmalcināta māksla! Dzīves skatījums no dzīvniecisko instinktu puses! Līdz riebumam pretīga realitāte! Un viss! 4 grēkāži + Dž. un neviena cerības stara! Kāds atvieglojums, ka man tā nav! Vai, kāds atgādinājums no pārdzīvotās elles, kam iets cauri, ko sauc paaudžu dzimtas lāsts!
Tik interesanti klausīties jūsu sarunas no Covid laika pec 3 gadiem, kad zini kam pa šo laiku ieziets cauri. Esmu tikusi pie 4.sērijas 😅 Youtub konta īpašnieka mamma, kas baro žurciņu Pīku.
Par skatītājiem ir jādomā, taču skatītājiem nav jāizdabā. Tās ir divas dažādas lietas. Ja par publiku nedomā, mākslas darbs nevar būt iedarbīgs, tādēļ iznāk tieši pretēji: rūpes par skatītājiem kā domubiedriem un mākslinieciskās komunikācijas partneriem ir nevis liekas un nemākslinieciskas, bet gan fundamentālas un mākslai eksistenciāli nepieciešamas.
Ir periodiski un laikam visās valstīs izrādes, kur jābalso :) Un jau ļoti sen.... Bet, tieši kā -8 saka, ne jau tehnoloģiski, bet cilvēciski nevelk. Tas ir vājš datorspēļu aizstājējs, kura dēļ nav jāiet uz teātri. Teātris ir kaut kas cits....
Redzēju izrādi neplānoti. Īsi pirms tam domāju= ko gan jaunu pieredzešu? Luga lasīta, filma redzēta, vairāki iestudējumi... Uzskatu, ka izrāde ir unikāla, ne vien emocionāli piepilda, bet arī ilustrē tēmu līdz dziļākai izpratnei: es pirmo reizi tā, pa īstam, sapratu, kāpēc Baiba ielēca ūdenī lugas finālā. Jaunā meitene dzīvoja savā realitātē, neapzinoties, cik saistīts viss ar visu, kāpēc ir tik svarīgi pieturēties pie sentēvu likumiem, norunām... Jā, iemīlējās... Viņas pasaulē mainījās. Bet, tikai viņas. Viss cits palika pa vecam. Gan tajos laikos, gan tagad vērts pie kanoniem pieturēties, jo emocijas ir īslaicigas. To Baiba nevarēja zināt= Nepieredzējusi sapņotāja... Uldis savā tēlā tāds... apmaldijies krustcelēs... Ir vēlmes, bet, vai ir plāni? Ja arī ir plānu ieskicē zemapziņā, tad, vai ir skaidrība, kā tos realizēt? Attiecības ar jauno meiču, iespējams, līdz laulībām nonākušas nemaz nebūtu. Ja nu tomēr, tad Uldis pēc katras izdzertas glāzes atcerētos bagāto, skaisto Zani, visdrīzāk, pēc pusgada slepus atjaunotu attiecibas... Tāda dzīve. Abi ar Baibu pārāk dažādi. Baibai Gatis daudz piemērotāks. Nē, ne pēc kalpones statusa, bet pēc būtības. Jaunā meitene pārāk labi saprata, ka izjaukusi daudzu cilvēku dzīves, plānus... Izjaukusi lietu kārtību... Viņai, visdrīzāk, Uldis būtu mūža mīlestība un viņa paklausīgi strādātu laivinieka mājā par kalponi= sievu, bet Uldis drīz vien nosauktu meiteni slikta vārda, pārmetot, ka "ar sieviešu burveklibām" izjaukusi šim skaistu, plānotu, izdevīgu laulību... Daudz nāktos pieciest. Baiba saprata, ka Māte savos lāstos ir attaisnojama, jo zina, kas un kā ir pareizi. Ne lugā, nedz filmā viss atainots no naivas meitenes redzeslenķa... Tā teikt, pasaka ar skumjām beigām. Džilindžera lugā visu izdevies atainot, lai lugas vadmotīvs psiholoģiski skaidrs: vasarā, karsts laiks... Gaisā virmo mūžsenās vēlmes, jo dabā tā ielikts... Pamatinstinkts... Māte pieskata procesus, lai visas norises ir nosacītās robežās, bet iejaucas veca sieva, nogurusi no savas vientulības un mēģina caur Baibu realizēt savs nepiepildītais sapņus... Dzīvē tā bieži gadās, nekas labs finālā nav gaidāms. Man izrādes laikā ienāca prātā doma, ka Ortai, iespējams, savulaik saimnieks gāja pie sirds, bet nebija iespēju sapņus piepildīt... Principā, ja ne Ortas intriga, abi jaunieši būtu dzīvi... Lugā Orta ir pozitīvais tēls, bet dzīvē mūsu mammas, kas Padomju laikos aizrāvās ar vācu lubu romāniem, tagad= ar meksikāņu seriāliem, mūsu dzīves samudžina pēc sava prāta (pēc seriālā redzētā sižeta), ka... It kā mīlestības vārdā... Īstenībā,= lai realizētu savas nemotivetas, tāpēc nerealizetas velmes... Ir, ka nu ir. Laba izrāde. Mūsu tautai derīga. Latvieši savā zemē daudzas lietas nespēj realizēt, jo dzīvo fantāzijas, kam, paldies Dievam, nav lemts realizeties.
L'histoire de la vie d'Edith Piaf, légende de la chanson française, mise en scène et en musique, par la troupe du Théâtre de Liepaja en Lettonie. www.lettonie-francija.fr/Edith-piaf-chansons-theatre-liepaja-552 Un hommage à l'excellente artiste, parce que cette année marque le 50e anniversaire de son règne dans l'éternité. Le rôle-titre - Agnese Jekabsone. Pour ses débuts à Liepaja, Laura Groza-Ķibere, mettrice en scène, offre aux spectateurs une histoire de la vie musicale de la grande chanteuse française "Edith Piaf" interprétée par Agnese Jēkabsone. Avec la participation d’Inga Bliska pour les paroles en français et Ieva Dreimane pédagogue vocale pour apprendre la prononciation française et le style de chant unique d’Edith Piaf. Participent également à cette brillante comédie musicale : Everita Pjata, Ilze Būde, Kaspars Gods, Edgars Pujāts, Mārtiņš Kalita, Viktors Ellers, Gatis Maliks, Sandis Pēcis, Kaspars Kārkliņš et Normunds Kalniņš.
Ieskaku visiem kam ir bijuši, ir bērni "tīneidžeri" un arī kas jebkad ir bijuši "tīneidžeri". Man pēc šīs izrādes bija sajūta: "paldies Dievam ka man nekad vairs mūžā nebūs jābūt "tīneidžerim" tas ir pats sarežģītākais posms cilvēka dzīvē! paldies Liepājas teātri!
Ļoti labs mūzikls. Ir vērts redzēt šo interpretāciju. Tikko noskatījos ar Everitu Pjatu Baibas lomā. Gan scenogrāfija, gan horeogrāfija, gan tērpi, gan mūzika - viss bija lieliski.
