Es stāstīšu jums stāstu, par to, kā dažreiz gadās. Par to, kāds gala rezultāts, kad divi āži badās. Tas, liekas, bija trešdienā vai ceturtdien no rīta. Dēļ meitenes tie sakāvās, kas bija tīri glīta. Tas pirmais bija Maigonis, tas otrs bija Zenons, pie tam vēl lecīgs zīmulis, kam galvā rūtains kepons. Tik atvēzējās Maigonis, ar to ar bija cauri, un krita Zenons Zīmulis, ar apskādētu pauri. Pēc dažām stundām pamodies, izvilka viņš nazi, pret koka stumbru atspiedies, viņš ieskrāpēja frāzi: "Maigonis ir klimpa, Maigonis ir klimpa! Ja vēlreiz viņu satikšu, atstāšu bez pimpa! Maigonis ir klimpa, Maigonis ir klimpa! Ja vēlreiz viņu satikšu, atstāšu bez pimpa!" Bet viņu ceļi pašķīrās kā samaisītas kārtis - Zenons studē Tērbatā, bet Maigonis ir Tartu. Maigonis bij' lāga zēns, tas ātri apprecējās, bet Zenons toties lempīgs, lēns un neizdevies sejā! Tomēr kādā ballītē, tā uz rīta pusi, liekas Zenons satika savu otro pusi. Un sasparojās Zīmulis - tam uzlabojās stāja! Bet meiča dejot negāja - tai esot koka kāja. Zenons bija uzstājīgs, piedeva viņš gāzi un uz koka kājas, atrada pēc seksa baigo frāzi: "Maigonis ir klimpa, Maigonis ir klimpa! Ja vēlreiz viņu satikšu, atstāšu bez pimpa! Maigonis ir klimpa, Maigonis ir klimpa! Ja vēlreiz viņu satikšu, atstāšu bez pimpa! Maigonis ir klimpa, Maigonis ir klimpa! Ja vēlreiz viņu satikšu, atstāšu bez pimpa! Maigonis ir klimpa, Maigonis ir klimpa! Ja vēlreiz viņu satikšu, atstāšu bez pimpa!"
