Valsts un pat civilizācijas dzīvot spēja vai nāve, ir būtībā atkarīga no tā, kādi pasaules uzskati tajā dominē. Tie nosaka ne tikai sabiedrības iekšējās attiecības, bet arī attieksmi pret apkārtējo vidi, tautām un visu pasauli kopumā: cilvēki var dzīvot harmonijā ar dabu un saskaņā ar citiem cilvēkiem; viņi var citus uzskatīt par runājošiem "darbarīkiem", kurus var izmantot savām vajadzībām; vai arī būt paklausīgi, kā ganāmpulks paklausīgs saimniekam, dēmoniskām personām, kurus ciena augstāk par sevi pašu. Takā nebūt nav mazsvarīgi, kādas pasaules uzskatu sistēmas dzīvo sabiedrībā un kura no tā daudzuma kvantitatīvi dominē un kura kvalitatīvi pārspēj visas pārējās. Sabiedrībā dominējošās pasaules uzskatu sistēmas, strukturizē visas vadības sistēmas, visās cilvēka darbības jomās (vēsturē, ideoloģijā, jurisprudencē, tieslietās, finansēs u.c.). Tamdēļ tikai tad, kad sabiedrība apgūst saturīgākas pasaules uzskatu sistēmas ar augstāku izpratnes pakāpi par vispārējo lietu kārtību un uz tām balsta savu dzīves praksi, spēj apturēt to cilvēku darbību, kuri, īstenojot nepieņemamas koncepcijas, ir noveduši planētu līdz globālai krīzei, nostādot cilvēci uz iznīcības sliekšņa. Pasaules redzējums kā principu, uzskatu un pārliecību kopums, kas nosaka cilvēka attieksmi pret apkārtējo pasauli un sevi pašu, veidojas, pamatojoties uz filozofiskiem, zinātniskiem, politiskiem, ētiskiem un estētiskiem kultūras kodiem. Taču tieši filozofija, kas vispārina visus pasaules uzskatu sistēmas elementus, piešķir tai pilnvērtīgi piepildīta tēla formu. Visus pasaules uzskatu veidus, kā piemēram, materiālistisko, ideālistisko, zinātnisko, reliģisko, utilitāro, nihilistisko u.c., var noreducēt uz diviem uztveres modeļiem: kaleidoskopisko un mozaīkālo. Pirmajam modelim raksturīga pasaules uztvere kā nejaušu parādību kopums, kā haoss, kurā pārmaiņas nav atkarīgas no cēloņsakarībām, turpretim otrajam - pasaule ir vienota un holistiska, visi procesi un parādības tajā ir saistītas caur attīstību mēru. Papildus filozofiskajai funkcijai filozofijai ir arī metodoloģiska funkcija. Metodoloģija ir teorētiskās un praktiskās darbības organizēšanas, konstruēšanas principu un veidu sistēma, kā arī šīs sistēmas mācīšana. Metodoloģija - tas ir patstāvīgas Pasaules izziņas pamats. Ja tā tiek slēpta (vai sagrozīta), tad cilvēki pārvēršas par pūli, kas spriež pēc autoritātes. Kur ne katra autoritāte ir autors. Un vara ir tiem, kam zināmā mērā pieder šī metodoloģija, kas viņiem ļauj "kulturāli" apspiest un aplaupīt cilvēkus (iekasējot maksu par "dzīves jēgas skaidrojumu"), tā lai viņi to nepamanītu. Cilvēks, kurš ir audzināts kultūrā, kura veicina paša prasmi izzināt, pārzinot metodoloģiju, neļausies maldināties ar blēņām un meliem. Ne akadēmiķi, ne politiķi, ne citas autoritātes nespēj iznīcināt viņa vienoto pasaules uztveri un viņam atņemt pašnoteikšanos dzīvē.
Pakļauties partijas sistēmai - ja esi partijā, tev ir cilvēku kopas priekšstati kas ir partijai , domāju ka mūsu partijām nav kopēju priekšstatu - tur ir problēma kāpec var migrēt no vienas partijas uz otru
No šāda ranga ārsta tā kā prasītos noformulētākas atbildes, bet bija interesanti. Vajadzētu kādreiz sarunu ar Pēteri Kļavu un pēcāk Vjačeslavu Kaščējevu, varētu būt interesanti.
Viņš ir izculs ārsts nevis skolotājs. Slikti ka ltv žurnalīsti nevar izteikties un bijušajs prezidents arī. Pie ārstiem es eju ārstēties nevis pľapāt. To kas ir nepiexuešams man es saprotu ko sultācijas laikā.
Par populāru diskusiju šo nevarētu nosaukt. Divi kungi kaut ko parunāja nebūtībā. Varbūt, vajag varākas augstākās izglītības, jebšu zemāku par pamata, lai saprastu, par ko runā. Kā kādreiz teica- кругом и около! Principā- pretīgs kļuva labi apmaksātais cilvēks- Ērglis, līdzīgi, kā Krievijā- tuvu stāvošs SILEI!
