Dieviņš brida rudzu lauku
Ar pelēku mētelīti.
Kad izbrida, tad apsedza
Pelēkām(i) vārpiņām(i).
Dieviņš jāja rudzu lauku
Ar pelēku mētelīti.
Redzēj’ manu rudzu lauku
Zelta vilni vilnējot.
Dieviņš brida rudzu lauku
Ar pelēku mētelīti.
Kad izbrida, tad apsedza
Pelēkām(i) vārpiņām.
Mīļā Māra rudzus brida,
Samta svārkus sacēlusi.
Izbridusi rudzu druvu,
Nolaiž savus samta svārk’s.
***
Latvju dainās Dievs bieži darbojas kā cilvēciskots tēls, kas veic visus tos darbus vai rīkojas tā, kā rīkotos labs, gādīgs saimnieks savā tīrumā. Šajā dziesmā Dieviņš pārlūko labības lauku. Iespējams, ka domāta pārdabiska spēkā klātbūtne visa gada garumā, šeit, konkrēti norādot vasaras periodu, kad labība briest. Rudzi jau ir izauguši, tagad tiem jāgatavojas un jānobriest. Par to liecina arī dziesmā minētās krāsas: vasarā rudzi ir dzeltenīgi, zeltaini, taču, tuvojoties rudenim, tie kļūst pelēki, zaudē savu mirdzumu, toties iegūst savu svarīgāko īpašību - nobriest, nogatavojas, lai tos varētu novākt un nodrošināt maizes krājumus nākamajai ziemai.
Zelta krāsa dainās bieži ir saistīta mitoloģiskajiem tēliem - personalizētiem debesu ķermeņiem vai būtnēm, tātad tā vērtību skalā ieņem augstu vietu. Šajā gadījumā zelta vilnis ir vērtības, kvalitātes rādītājs, kas nozīmē, ka labība ļoti padevusies un skaidrs, ka gan saimniekam, gan Dieviņam ir prieks par ieguldīto darbu, čaklumu un rūpēm, kas veltītas jaunās maizes audzēšanai.
Pelēkā krāsa bieži minēta saistībā ar Dievu, kuram bieži mugurā ir pelēks mētelītis, kas, iespējams, simbolizē šīs krāsas dominanci Latvijas ainavā un norāda uz Dieva klātesamību visos dabas procesos. Ar pelēko mētelīti Dievs svētī jauno ražu, rudziem mainot krāsu no zeltainās, saules apspīdētās vasaras, uz pelēko rudens - brieduma un gatavības apliecinājuma krāsu.
Māra ir saistīta ar augkopību, zemi, zemes darbiem, bieži arī ar lopkopību. Tā ir arī Zemes māte un mīļā Māra, bez kuras svētības un klātbūtnes ar zemes apstrādi saistītie darbi nevarētu veikties. Šeit pieminētie samta svārki liecina par dievības turību, bagātību, ko simbolizē neikdienišķs, pāri ikdienas darbiem stāvošs apģērbs. Svārku vai priekšauta pacelšana un nolaišana ir dainās bieži minēts svētības došanas mirklis, ko izpilda gan Saule, gan citas personificētas dievības, īpaši uz labības nobriešanas laiku.
Šajā dziesmā redzams dainās bieži redzamais divējādības, pilnīguma un pabeigtības motīvs. Tas sevī ietver vēlmi, lūgumu un ilgošanos, lai jauno ražu, kas ir dzīves turpināšanās, pārtikas nodrošināšanas un nemitīgā laika ritējuma apliecinājuma garants, svētītu gan vīrišķā, garīgā, pārlaicīgā, ar debesu spēkiem saistītā dievišķā izpausme, gan piezemētā, racionālā, praktiskā, ar zemes auglību saistītā puse - tātad gan Dievs, gan Māra.
Latviskajā dzīvesziņā tikai abu šo spēku mijiedarbībā, savstarpējā sapratnē un spēku vienotībā iespējama dzīvības un dzīves turpināšanās.
Animācijā attēlots viss rudzu augšanas process: iesēšana rudenī, uzdīgšana, pārziemošana zem sniega, tad pavasara atjaunotne un rudenī nobriedušās vārpas, no kurām ievāc graudus, kas vēlāk pārtop spēcinošajā latviešu rudzu maizē.
***
Projekta Lasi, dziedi, mācies! mērķis ir nodrošināt kvalitatīva izpildījuma latviešu tautasdziesmu, ko patīkami klausīties, dziedāt līdzi un apgūt, lai bagātinātu savu tautasdziesmu pūru, vienlaikus mācoties lasīt un runāt latviski. Animācijas nolūks ir atspoguļot dziesmā dzirdamo un palīdzēt izprast notikumu norisi.
Latviešu tautasdziesmu izpilda folkloras kopa “Kokle” Dinas Liepas vadībā. Mākslinieciskās ieceres autore TJN “Annas 2” animācijas studijas skolotāja Ilze Ruska.
Projektu īstenojusi biedrība “Raita valoda” ar Latviešu fonda atbalstu sadarbībā ar Amerikas latviešu apvienību un kultūras menedžmenta centru “Lauska”. Animācija un režija studijā “DEBESSmANNA”. Projekta vadītāja - Dace Mažeika.
©Raita valoda
23 сен 2024
