Tā šķir mūs laiks un telpas plašums svešais Tur, kur ir divi vienmēr lieks ir trešais Varbūt kāds cits jau manu laimi atradīs, sev paņems līdz un sāks to tērēt drīz Bet vai šim stāstam beigas ir vai sākums, Ja notikumiem piešķirts gaismas ātrums Kurš atbildēs un pateiks nē, kurš sapratīs tik to, kas reiz jau viss bij pasacīts, Bet vai man saulei tomēr tagad teikt nē un dzīvot vienam tālā pagātnē? Nē, tā vēl nē, zvaigznes tik tālu vēl... Lai gan man zvaigznes tālu, kur starp tām atrast savu Visspožāko un mīļāko, tik to, kas laimi nestu? Lai gan man zvaigznes tālu varbūt tām tuvāk nāktu, Ja kāda tagad kristu un sapņus piepildītu. Kas zin vai telpa starp mums ir tik liela? Varbūt tā maza tik starp mums ir siena? Varbūt mazliet vēl paciesties un tad jau drīz tas šķērslis pats no sevis izzudīs. Tā dažreiz manā prātā rodas domas par to kur vējš tā skrien un kurp tas dodas. Par to, ka laiku nevar atpakaļ griezt, par to, ka katru rītu zvaigznes dziest. Un tad, kad atkal pienāks vēl viena diena, cerība tad nomirs Tev vēl viena. Nē, tā vēl nē, zvaigznes tik tālu vēl...
