Pirms simts gadiem notika mana pirmā "tjipa" īstā fotosesija. Viss norisinājās manas bijušās mūzikas skolas telpās, kur es guvu vienas no pirmajām bērnības traumām. Nice. Video, montāža: Roberts Silavs Runcis Puncis: Hemis (Hemingvejs)
Beidzot kāds par to runā! Es esmu par radošuma nogalināšanu mūzikas skolā dusmojusies jau visu savu pieaugušā cilvēka dzīvi un visu laiku izrādās, ka citiem ir identiska pieredze🙌
Identiski saistībā ar manu pieredzi mūzikas skolā, dievinu mūziku, rakstu dziesmas utt., bet uz mūzikas skolu devos ar besi, jo viss tiek ielikts rāmjos, dievināju klavieres spēlēt tikai viena, jo tad varēju spēlēt skaņdarbus,kurus es gribu kā arī komponēt, bet klavieru skolotāja iedod tikai Bahu un davai mācies, mani tas ļoti beidza nost, neredzēju nekādu prieku. Priecājos, ka pabeidzu, bet noteikti būtu gaidījusi ko vairāk, piemēram, savu vēlmi rakstīt savu mūziku tā arī nevarēju pilnvērtīgi attīstīt. :) Jauks video, prieks par tevi BŪŪ, mana gandrīz 5gadniece Tevi dievina
Kā es tevi saprotu. Tev paveicās ar sevi pašu, nevis ar to mūzikas skolu. Esmu vecāka un esmu pieradusi pie mūsu valsts izglītības sistēmas un skolotājiem, jo citus jaunākus (progresīvākus skolotājus) mūsu gadu gājuma reti iepazina, bet ik pa reizei laimējās😅🤌 bet es tik brīnos, ka tev tā bij. Jaunai paaudzei - jauni skolotāji. Bet tos pašus audzināja tie iepriekšējie, kas vairāk normas pildīja, nevis mākslu kā tādu izpildīja. Pabeidzu pati vizuālās mākslas skolu. Man kā bērnam tajā brīdī likās, ka tā ir kā skola ar saviem likumiem un pēc parastās skolas noguruma šī bij papildus slodze. Bļāviens! Nopietni?! Mākslas skola un stress? Vai tas iet kopā mūsdienās un vispār?! Māksla, manuprāt, ir dvēseles izplūde, sprādziens un atvaļinājums😄 pat šajā jomā izglītības sistēma ar skolotājiem iemanījās katru radošu bērnu iespiest kaut kādos rāmjos. Žēl, bet man pat māksla nepalīdzēja no savējiem emocionālajiem rāmjiem iziet ārā. Paldies pēcpdomju sistēmai🙄🙈
