Viena no leģendām, kas apvij Jēkabpilī esošo Krustpils pili, stāsta par nabaga kalponīti, kas strādājusi pilī un iemīlējusi pils saimnieka -- barona fon Korfa dēlu. Barons, pretojoties šai mīlestībai, esot ievilinājis kalponi pils pagrabos un licis aizmūrēt visas ejas, nolemjot sievieti nāvei. Kalpone esot bijusi ģērbta pelēcīgi brūnā linu kleitā. Kopš tā laika pilī joprojām dzirdami kalpones soļi un jūtama viņas klātbūtne. Šī spoka, kas tautā iesaukts par Brūno Dāmu, klātbūtni jūt arī pilī esošā Jēkabpils Vēstures muzeja darbinieki.
Jēkabpils Vēstures muzeja direktore Inese Berķe stāsta: „Mēs sākām just šos soļus, dzirdēt kaut kādus īpatnējus trokšņus. Mēs tos sākām just tajā galā, ko mēs saucam par kalpu galu. Nevis kungu galā, bet kalpu galā. Un tad arī sākās tā pētīšana un interesēšanās."
Inese Berķe skaidro, ka leģenda par pilī iemūrēto kalponi saglabājās līdz brīdim, kad pilī ieradās kāda kundze un izstāstīja muzeja darbiniekiem savu stāstu: „Pirms pāris gadiem pie mums ieradās viena kundze no netālās apkārtnes, kura teica, ka viņa ir mūsu Brūnās Dāmas mazmazmeita. Likās dīvaini, ka kāds cilvēks sevi pozicionē kā spoka radinieku. Tad šī kundze sāka stāstīt, ka viņu dzimtā no paaudzes uz paaudzi iet stāsts, ka ap 1850.gadu viņu dzimtas pārstāve kalpoja Krustpils pilī un viņai no barona Korfa piedzima dēls. Tajā laikā tas bija milzīgs kauns. No šīm šausmām, no šī milzīgā kauna viņai bija jālec Daugavā, bet viņai bija ļoti žēl sava mazā bērna, kurš paliks. Viņa domāja, ka varbūt pret bērnu kāds slikti izturēsies. Tādēļ viņa savu bērnu atdeva draudzenei audzināšanā, bet pati izveidoja lelli, lai gadījumā, ja kāds redz, ka viņa ielec Daugavā, lai redz, ka viņa ar bērnu ir ielēkusi, un lai aiziet no mutes mutē šis stāsts, ka bērns arī ir pagalam. Bet īstenībā šis bērns bija dzīvs. Un šī kundze, kas atbrauca, ir šī puisīša mazmeita."
Citu stāstu zina stāstīt Jēkabpils Vēstures muzeja izstāžu un ekspozīciju kuratore Ieva Berķe: „Pie mums atnāca strādāt jauna darbiniece. Kādu vakaru mēs neviļus viņu ieslēdzām pilī, ejot mājās. Mēs parasti nepārbaudām, kurš ir palicis kurā telpā. Katram pašam tomēr jāseko līdzi laikam. Tā nu viņa tika šeit ieslēgta. Kad viņa to saprata, viņa sāka meklēt izeju. Tie vēl bija laiki, kad mobilo telefonu nebija katram, un viņai mobilā telefona nebija. Viņa saprata, ka pilī palikt ir neomulīgi un ka mājinieki arī uztrauksies, kur viņa palikusi, tādēļ viņa sāka meklēt izeju. Viņa atrada vienu vienīgu logu, kurš ir pirmajā stāvā, kurš nav aiz aizslēgtām durvīm un kurš ved uz ielu. Un tas ir logs šajā garajā gaitenī. Viņa sāka doties pa gaiteni uz loga pusi un pēkšņi dzirdēja aiz sevis skaidrus sievietes solīšus."
Atskatījusies un sapratusi, ka neviena nav, jaunā darbiniece izbijusies steidzās pie loga un, atrāvusi vaļā aizbīdņus, logu atvēra un no pils laimīgi izkļuva. Tomēr ar to vēl stāsts nebeidzās.
Ieva Berķe turpina: „Blakus darbojās kafejnīca. Viņa ieskrēja tajā un piezvanīja direktorei, lai direktore atbrauc un viņas varētu šo logu kopīgi aizvērt, lai naktī kāds neiekāpj pilī pa šo logu iekšā. Bet, kad direktore atbrauca, kad viņas abas ienāca garajā gaitenī un devās pie loga, smejoties, ka Brūnā Dāma uztaisījusi ugunskristības jaunajai darbiniecei, tad viņas pie loga konstatēja, ka logs ir ciet -- kārtīgi aiztaisīts."
Šādi gadījumi, kad neizskaidrojamos apstākļos tukšā pilī no iekšpuses tiek aizbīdīti aizbīdņi logiem un durvīm, gadu gaitā bijuši vairāki. Visbiežāk Brūnā Dāma rādoties svešiniekiem -- cilvēkiem, kuri pilī neuzturas patstāvīgi. Arī vienai restauratorei, kurai bija jāpaliek vienai pašai pilī pa nakti, gadījās sastapties ar Brūno Dāmu.
Stāsta Jēkabpils Vēstures muzeja komunikāciju nodaļas vadītāja Kate Zaharova: „Notika tas tā. Kā man stāstīja pati restauratore, viņa naktī gulēja un pēkšņi kāds sāka kratīt viņas gultu. Viņa ļoti labi zināja, ka viņa pilī ir viena, ka mēs neviens pilī neesam, ka viņas komanda vēl nav ieradusies. Es viņai jautāju -- ko jūs darījāt, kā pārcietāt šo uzbrukumu? Viņa teica: „Kas man cits atlika? Es pārvilku sev pāri galvai segu, sagaidīju, kad viņa izkratīs mani, un tas arī pēc kāda brīža norimās. Protams, gulēšana vairs nekāda nebija"."
Ticēt vai neticēt šiem stāstiem -- tas jau ir katra paša ziņā, bet Krustpils pils darbinieki par Brūnās Dāmas eksistenci nešaubās, jo pilī ir notikuši pārāk daudzi atgadījumi, kuriem nav racionāla izskaidrojuma.
Sandra Paegļkalne
13 фев 2014
