Ļoti labs viesis, laba tēma. Ļoti profesionāls un viņu ir tik ļoti patīkami klausīties, jo ļoti gudrs un zinošs cilvēks, gribas klausīties vēl un vēl. Slikti, ka pārāk īsa intervija, jo par šāda tipa tēmām var un vajag runāt daudz, un tas ir interesanti. Jāpameklē inetā vēl kāda intervija ar viņu...
Gribējās garāku epizodi. Laiks paskrēja nemanot. Ļoti interesanta un saturīga diskusija, jautājumi un atbildes. Ar katru reizi kvalitāte paaugstinās. 👏👍🙏
Esmu dzirdējis, ka ir tāda kolektīvā apziņa, kas ir kopīga kādai cilvēku grupai, piemēram vienas valsts vai pilsētas iedzīvotājiem vai arī visas planētas iedzīvotājiem. Līdz ar to, viņi laikam ir kaut kā saistīti un vienoti domās un sajūtās. Bet gribētos vairāk par šo izprast.
Tā ir līdzīgi, es ar tā jūtu. Runā arī ka katrai valstij ir sava "vibrācija" kura visus ietekmē. Latvijai tā ir diezgan smaga, aizbraucot kaut kur uz rietumiem bieži jau jūties vieglāk.
To sajūtu vairāk rada nevis tas, ka atrodoties kādā vietā, valstī, bet gan tas, kam pieslēdzaties (pieslēdzas jūsu uzmanība). Aizbraucot uz citu valsti, jums riņķī nav nekā no tā, ko radāt sev apkārt dzīvesvietā. Nav zināmo un dzimtajā valodā runājošo cilvēku, nav savu priekšmetu, nav jūsu dzīves vietas. Jūs tā kā atbrīvojaties uz laiku, kamēr atkal sakrāmējat sev riņķī veco ierasto. Atkarīgs no valsts uz kuru aizdodaties, var paiet dažāds laiks. Tā saucamo kopīgo valsts fonu - cilvēku sajūtu fonu, rada valsts iedzīvotāji, bet arī dažādās šķirās (soc slāņos) tas ir savādāks. Kāda ir lielākā cilvēku masa, tādu emocionālo fonu viņi arī rada un to var izjusts visbiežāk, lai justu citu fonu, ir jāsaprot princips, pēc kura tas viss darbojas. Es aizskaru šo tēmu vienā no saviem video par tā saucamajām vibrācijām. Arī par depresiju un apātiju pastāstīju savā pēdējā video.
25:00 - Nenosodīt cilvēku kurš ir pielicis sev punktu. Viņš ir bijis vājš, vai nav atradis variantu kā sev palīdzēt. Lai miers ar viņu. Pat, ja pieliek punktu sev, dēļ tā, ka ir kādam parādā, dēļ savām kļūdām, tad atliek saprast savu vainu un darīt to, lai no tā izbēgtu, atrast līdzsvaru, iziet no visa ārā, saprotot to, kā mazu mācību. Ja esi aizņēmies, nespēj atdot, padoties un aizet no šīs pasaules... tā nav drosme. Tas ir vājums, padošanās. Jāatrod variants, kā palīdzēt cilvēkiem, kam ar to ir kāds sakars. Ir jābūt atbildībai, par to, ko dari, par to, ko atstāj aiz sevis. Tu neesi viens. Aiz Tevis ir sekas, pārdzīvojumi un lieks stress tiem kurus atstāj aiz sevis. Tas nav tā, ka aizver acis un aizmirsti, tevis vairs nav un neviens vairs Tevi neredz. Varbūt ir tukšums, nekas, viss....čušss... Bet kāds vienmēr paliks aiz Tevis... Kam Tu būsi viss... Kuru būsi pametis.. Kāds kas Tevi atcerēsies, vai kāds kam Tu pietrūksi... Tāpēc, lai kas notiktu, Esam visi stipri un ļaujam, lai liktenis par mums liek spriest, kam jāierodas, kam jāaiziet. Nekā personīga. Gribas visus glābt, bet tas nav nevienam pa spēkam. Viss ir mūsu pašu rokās.
