PI EREDZ ES STĀSTS
“Mana māsa 2 gadus cīnījās ar galvas vēzi. Dienu no dienas plecu pie pleca mēs bijām kopā, un pie mums nāca Sveta no Hospisa, kas palīdzēja, aprūpēja, mācīja mani un paskaidroja, kā tuvojamies nāves mirklim, jo bija skaidrs, ka māsa aizies. Man tas bija ļoti vērtīgi. Māsai bija laba nāve. Viņa spēja atpazīt tuvos cilvēkus un pavadīt ar mums sirsnīgus brīžus līdz pēdējam elpas vilcienam. Pēc māsas aiziešanas nomira arī mana mamma. Būtu banāli teikt, ka man bija laba pieredze, bet, pateicoties zināšanām un izpratnei, ko man sniedza Hospiss, aprūpējot māsu, es varēju labāk rūpēties par mammu, kad viņai tas bija nepieciešams.
Hospisa komanda sniedza nenovērtējamu medicīnisko palīdzību un izpratni par to, kā tas notiek. Pateicoties šīm zināšanām, man vairs nebija bail. Brīdī, kad cilvēks aiziet, ir ļoti svarīgi zināt, kas notiek. Grūti to teikt, bet, sēžot pie mammas, man bija viegla sajūta. Mēs skatījāmies fotogrāfijas, runājām par dzīvi, viņa paskatījās uz mani, un es zināju, ka tas ir brīdis, kad viņa aiziet. Tā ir labas nāves definīcija manā izpratnē - iespēja būt kopā kvalitatīvā, saprotamā, cilvēciskā veidā,” stāstīja Ilze Cihovska, hospisa pacienšu tuviniece.
24 сен 2024
