Leišavnieku ģimeni vēl pirms dažiem gadiem mēs sastaptu Rīgā, bet nu jau vairāk nekā divus gadus Maija un Māris kopā ar bērniem Eleonoru un Otto dzīvo Maijas vectēva lauku mājā, kas atrodas Salas novada Salas pagastā, tikai aptuveni 10 kilometrus no Jēkabpils. Ģimene, kura pirms dažiem gadiem bija īsti rīdzinieki, nu kļuvuši par lauciniekiem, rodot spēku dabā.
Vēl pirms dažiem gadiem Maija Leišavniece ar ģimeni savu vecvecāku lauku mājās ar skaisto nosaukumu “Kuģukalni” tikai ciemojās, viņi dzīvoja Rīgā. Tagad Maija par savas dzimtas mājām var ar lepnumu teikt - manas. Leišavnieku ģimene - Maija, viņas vīrs Māris, meita Eleonora un dēls Otto - pirms vairāk nekā diviem gadiem pieņēma kardinālu lēmumu - pamest stresa un steigas pilno dzīvi galvaspilsētā un pārcelties uz dzīvi miera ostā - “Kuģukalnos”.
Maija uzsver, ka šis lēmums nenāca uzreiz: „Mana māsa tajā laikā strādāja ārzemēs, savukārt es dzīvoju Rīgā. Kuram vajag “Kuģukalnos” lauku māju? It kā nevienam. Jāpārdod. Braucām rādīt pircējiem. Vienu reizi es lepni staigāju un stāstīju, cik tur ir skaisti, kāds tur ir dīķis, un tā tālāk. Otru reizi, trešo reizi... Tad viens vīrietis pirms braukšanas prom teica: “Jūs no Rīgas, jums pašiem vispār neko nevajag?” Viņš vēl kaut ko skaistu toreiz pateica, ko mēs pēc tam ar vīru atcerējāmies. Cik trāpīgi cilvēks no malas redzēja to, ka mēs paši tajā brīdī īsti laikam nenovērtējām.”
Ģimene vienu dienu izlēma atbraukt uz “Kuģukalniem” pavadīt brīvdienas. Svētdienas vakarā vīram bija jābrauc atpakaļ uz darbu, bet Maija pateica - mēs ar bērniem paliekam šeit. Palika vienu, otru, trešo nedēļu, līdz beigās viņi palika visu vasaru.
Maija Leišavniece stāsta: “Ūdens akā, tualete aiz kūts - skaisti, sevišķi rīdziniecei, kura pieradusi visu mūžu dzīvot „eiro remontā”. Pienāca rudens, uz Rīgu negribēju braukt, pat ciemos nekur negribēju braukt. Arī vīram iepatikās, viņš jau trešdienās sāka teikt, ka nevar Rīgu vairs izturēt, ka grib pie mums. Pamazām, pamazām sākām domāt, kā mēs te varētu dzīvot. Kā to realizēt, nebija ne jausmas. Māja liela, viss kapitāli jāremontē. Bet, ja vīrs saka, ka varam, nu tad varam.”
Ģimene pārdeva dzīvokli Rīgā, palīdzēja arī iekrājumi, un tā sākās lauku mājas remonts. Kamēr būvdarbi vēl ritēja pilnā sparā, Leišavnieki kādu laiku dzīvoja šķūnī, tikai pārnakšņot brauca pie kaimiņa uz Biržiem. Tagad, paverot skatu apkārt, nemaz nevar noticēt, ka šī māja agrāk bijusi laika zoba sagrauzta. Ieguldīts liels darbs un līdzekļi, lai “Kuģukalnus” padarītu tik mājīgus. Turklāt ienākot jaunajam, nekur nav zudis arī senču mantojums, jo ģimene saglabājusi interjerā daudz veco mēbeļu un mantu, kas piešķir mājai īpašu auru.
Uz jautājumu, kāda ir dzīve laukos, ja salīdzina ar dzīvi Rīgā, „Kuģukalnu” saimniece atbild: “Brīvība. Pirmais vārds, ko man gribas teikt, ir brīvība. Brīvība no apkārtējām skaņām, kas tev nav vajadzīgas, no skatiem, kas tev nav vajadzīgi. Tu paveries pa logu, un tevi nomierina, ka tur šūpojas koks, ka tur aizlido putns. Tev ir miers, jo, paskatoties Rīgā pa logu, redzi, ka tur atbrauc kaimiņš, tur mašīnu nav, kur nolikt, tur iegaudojas signalizācija, tur kāds savu suni ved pastaigā ne tur, kur vajag... Šeit ir miers un klusums. Var sadzirdēt sevi, sadzirdēt dabu, saprast, kā pasaule griežas, kā ritmi mainās.”
Par finansēm ģimene, pārvācoties uz laukiem, daudz nebēdāja. Maija jau kādu laiku nestrādāja, jo audzināja bērnus, bet Māris gan pameta darbu Rīgā. Un arī finansiālā ziņā ģimene tagad ir neatkarīga no citiem, jo naudu pelna pati savā uzņēmumā.
Līdz ar pārvākšanos uz laukiem Leišavnieku dzīve sāka ritēt līdzi gadskārtu plūdumam. Pievēršanās folklorai sākās jau Rīgā, bet tieši laukos ģimene sāka mācīties latviešu tautasdziesmas, Maija iemācījās spēlēt kokli, un drīz vien visi sāka darboties folkloras kopā “Rati”. Tagad dažādos koncertos un pasākumos klausītājus priecē visa ģimene - arī Eleonora un mazais Otto, kuram ir tikai četrarpus gadi, bet jau lieliska muzikālā dzirde, par ko liecina viņa spēja ritmā sist takti.
Leišavnieki ir pierādījuši, ka tad, ja darām to, ko liek sirds, viss izdosies pat tad, ja sākumā iecerētais šķiet nepiepildāms sapnis.
Sandra Paegļkalne
16 апр 2015
